Integrācija

Jau pamatnostādne bija utopiska – 50% latviešu integrēs 50% cittautiešu, pie kam netika . Kā tad īsti ir – integrējamies vai dezintegrējamies? Integrējamies jau, jo 20 gadus dzīvojam vienā gaidīts. Un nevarēja sanākt, jo procesi sabiedrībā ir ļoti sarežģīti un pakļaujas pārāk daudziem faktoriem, ne teorētiskām koncepcijām. Līdzīgi kā komunisma celtniecība.
pieļauta doma, ka daļa cittautiešu nemocītos ar integrāciju un atgrieztos savās mītnes zemēs. Visticamāk tas bija ārvalstu spiediens (kā ar šoka terapiju), paši tādu „neiespējamo misiju” neizdomātu. Vienīgi elite bija par ģļēvu lai kaut mēģinātu iebilst. Un galu galā neviens droši nevarēja pierādīt, ka 50/50 ir nevis 90, bet 100% nereāli. Tā kā lojalitāti grūti pārbaudīt un pret tādām pārbaudēm bija pretestība, tad sekoja otra lielā kļūda – ļoti viegli naturalizācijas nosacījumi – bišķi valoda, bišķi vēsture, bišķi Satversme un jaunpilsonis gatavs. Kādas patiesībā to domas par Latviju, tas nevienu īpaši neintresēja. Un tā nepilsoņi naturalizējās līdz izveidojās liela pilsoņu krievu kopiena. Integrācija dabiskā ceļā apstājās, jo nepilsoņiem vairs nav motivācijas integrēties latviešos.  Jo tie dabiski, bez integrācijas, iekļaujas krievu kopienā. Tā ir pašpietiekama, ar savu informatīvo telpu, uzskatiem par vēsturi (kā Ivanam IV – Latvija sena krievu zeme),  orientāciju uz Krieviju. Tipiska divkopienu valsts, tikai Satversmē tas nav paredzēts. Pagaidām.